Valsts ieņēmumu dienests (VID) pēdējos gados arvien lielāku uzmanību pievērš transfertcenu (TC) riskiem, it sevišķi starptautiskas uzņēmumu grupas ietvaros veiktiem vadības un saimnieciskās darbības atbalsta pakalpojumu darījumiem. To būtība ir pakalpojumu sniegšana saistītu uzņēmumu starpā, lai sekmētu grupas dalībnieka saimniecisko darbību, mazinātu izmaksas, kas tam būtu radušās, nodrošinot konkrētās funkcijas patstāvīgi, vai arī sniegtu tam kādu citu salīdzināmu labumu no sadarbības radītās sinerģijas. Taču monētai ir arī otra puse – TC un uzņēmumu ienākuma nodokļa (UIN) riski, kas var rasties, ja pakalpojumu saņēmējs nespēj pierādīt to saņemšanas faktu un atlīdzības pamatotību.

Kopš 2022. gada jūnija Eiropas Centrālā banka (ECB) aktīvi paaugstina galvenās procentu likmes, lai mazinātu Covid-19 izraisīto augsto inflāciju. Nodokļu maksātāji (NM) pamatoti diskutē par to, vai nebūtu jāpārskata ilgtermiņa finansēšanas darījumos starp saistītām personām vēsturiski piemērotās procentu likmes un jāpiemēro jaunas likmes, kas atspoguļo pašreizējo ekonomisko situāciju un atbilst nesaistītu personu darījuma principam (tirgus cenai). Šajā rakstā – par VID redzējumu un ieteikumiem, lai mazinātu potenciālos transfertcenu (TC) riskus.

Viens no transfertcenu (TC) prasību izpildes izaicinājumiem ir noteikt nesaistītu personu darījuma principam atbilstošu atlīdzību par grupas ietvaros sniegtiem pakalpojumiem. Lai uzņēmumiem atvieglotu šo procesu, 2018. gadā Latvijā tika ieviests atvieglojums zemas pievienotās vērtības pakalpojumiem (ZPVP). Izpildoties noteiktiem kritērijiem, ZPVP var analizēt vienkāršotā kārtībā, kas ļauj pakalpojumu sniedzējam piemērot 5% uzcenojumu izmaksām, neveicot detalizētu salīdzināmības analīzi. Šajā rakstā atgādināsim par būtisku prasību, piemērojot vienkāršoto pieeju ZPVP, par kuru reizēm mēdz aizmirst.